Folkoras kopa „Vecvārkava” piedalījās starptautiskajā folkloras festivālā Bulgārijā
„Sofijas pavasaris 2010”
No 30. aprīļa līdz 2.maijam Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā norisinājās starptautiskais folkloras festivāls „Sofijas pavasaris 2010”. Šogad šajā festivālā piedalījās arī pārstāvji no Latvijas. Mūsu valsti pārstāvēja divi kolektīvi – folkloras kopa „Artava” no Ogres un folkloras kopa „Vecvārkava” no Vārkavas novada.
Un tā – kā tas sākās? Jau pagājušā gada rudenī saņēmām piedāvājumu piedalīties starptautiskajā festivālā. Bija zināmas bažas par tālo braucienu, bet nolēmām piedalīties šai pasākumā. Sākās nopietna gatavošanās festivālam. Kolektīva dažas vecākās dalībnieces nebija drošas par savu veselības stāvokli tālajā ceļā, jo brauciens bija paredzēts ar autobusu, tāpēc palika mājās. Tā kā dalībnieku skaits bija mazāks, tad mēs kopīgai dziedāšanai uzaicinājām dažas dziedātājas no folkloras kopas „Leiči”, jo abiem šiem kolektīviem ir viens vadītājs. Tāpat folkloras kopu atbalstīja aktīvas Vārkavas novada pašdarbnieces Marija Salceviča un Līga Gžibovska. Jaukais ceļojums varēja sākties.
29.aprīlī Līvānos iekāpām Liepājas firmas „Dual” ērtajā autobusā un ar nelielu satraukumu sirdī, devāmies tālajā ceļojumā. Braucām visu dienu un vēl nakti. Dažādu noteikumu un, galvenokārt, mūsu šoferīšu Jāņa un Ulda noguruma dēļ mums bija apstāšanās Ungārijā. Mēs uzturējāmies Ungārijas pilsētā Egerā 9 stundas. Tā ir jauka, piemīlīga pilsēta ar senu vēsturi.
Gide, kura mūs jau gaidīja, laipni sveicināja savā pilsētā. Egera vispirms jau pārsteidza mūs ar krāšņajām tulpju dobēm. Tās ziedēja it visur pilsētā. Iepazināmies ar pilsētas vēsturi, skaistākajām un vecākajām celtnēm, kuras glabā Ungārijas vēstures mirkļus. Egerā ir termālie avoti, kur no pazemes spiežas ūdeņi, kuru temperatūra ir vairāk nekā +70ºC. Tieši tāpēc pilsētā ir izveidoti termālie baseini, kuros arī mēs varējām atveldzēties, izplunčāties pēc autobusa solos pavadītās nakts.
Kas tad būtu Egeras apmeklējums bez slavenajiem ungāru vīndaru vīna pagrabiem! Varējām degustēt vairākas vīna šķirnes, izteikt savu viedokli. Pēc tam bija iespēj iegādāties šos izcilos vīnus. Šajā pašā pagrabiņā varējām nogaršot ungāru nacionālo ēdienu – gulaša zupu. Gan vīni, gan zupa garšoja dievīgi.
Mūsu izklaides Egerā bija galā un varējām doties tālāk. Nu priekšā bija atkal smaga nakts autobusa krēslos. Rīta pusē apmēram ap 5.00 braucām cauri Serbijai, kura mūs apbūra ar majestātiskajiem kalniem. Kalni bija vienkārši fantastiski, bet tajos izcirstie tuneļi, kurus mēs saskaitījām veselus 15, lika apbrīnot šo kalnu cilvēku uzņēmību un varēšanu.
Beidzot esam galā – Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā. Tur mūs sagaidīja jauka gide, kura bija kopā ar kolektīvu visu festivāla laiku. Tā kā bijām noguruši, tālo ceļu braucot, pirmajā dienā, mums bija iespēja atpūsties un sagatavoties festivāla gājienam un lielajam koncertam nākošajā dienā.
Ir 1. maijs, kad Sofijas ielas, līdzīgi kā tas ir Rīgā folkloras festivālu laikā, pildās ar tautas tērpos ģērbtiem cilvēkiem. Gājiens pa Sofijas ielām bija jauks. Gājienā piedalījās folkloras grupas no Horvātijas, Ungārijas, Latvijas un pašas Bulgārijas. Lielāko uzmanību piesaistīja vietējie šamaņi. Viņu tērpi bija tik iespaidīgi un zvanu skaņas tik skaļas, ka viņi visu laiku bija uzmanības centrā.
Abi Latvijas kolektīvi uz vietējo fona izskatījās eksotiski. Vietējie iedzīvotāji nāca mums klāt un jautāja, no kurienes mēs esam. Bija diezgan grūti paskaidrot, kur atrodas tāda zeme Latvija. Pārsvarā visi domāja, ka esam no Krievijas. Tad, kad pieminējām Baltijas jūru, tad radās zināma skaidrība, un ļaudis sāka nojaust, no kurienes esam ieradušies.
Mūsu uzstāšanos uzņēma ļoti silti. Viņus interesēja svešā valoda, skanīgās dziesmas. Mūsu Broņa Gavare izstāstīja kādu anekdoti latgaliešu valodā, bet pasākuma vadītāja to iztulkoja bulgāru valodā. Anekdotes un joku stāstus visās zemēs uztver vienādi. Pēc uzstāšanās gide mūs iepazīstināja ar Sofijas pilsētas ievērojamākajām vietām: Sofijas katedrāli, prezidenta pili, skaistākajām baznīcām, parkiem, pilsētas centru, metro u.c. Vēja spārniem paskrēja laiks Sofijā. Dzīvojām brīnišķīgā viesnīcā, kura saucās „Gorna baņa”. Mazgājamies īstā minerālūdenī, jo viesnīcā karstā ūdens krānā tecēja vietējais termālais ūdens, kurš nāk pa tiešo no zemes dzīlēm.
Ceļā uz mājām atkal vajadzēja dot šoferiem atpūtu. Mēs izvēlējāmies brīvu dienu pavadīt vienā no senākajām un skaistākajām Eiropas pilsētām – Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā. Mums ļoti paveicās, jo mūsu gide bija īsta latviete, kas jau ilgu laiku dzīvo šajā brīnišķīgajā pilsētā. Vispirms iepazināmies ar milzīgu smilšu pulksteni, kuru pārgriež otrādi tikai reizi pusgadā. Tad apskatījām Varoņu laukumu, kur sīkāk iepazināmies ar Ungārijas vissenāko vēsturi. Vispirms izstaigājām Peštas pusi, tad braucām apskatīt pilis, cietokšņus un baznīcas Budas pusē. Noslēgumā bija brīnišķīgs brauciens ar kuģīti pa Donavu. Tas bija neaizmirstami, jo no Donavas varēja vienkopus redzēt pilis, baznīcas, citas senās celtnes. Un kur nu vēl Parlamenta ēka ar saviem 365 tornīšiem! Tās majestātiskumu vislabāk var novērtēt tikai no Donavas puses.
Kad Budapeštu bijām apskatījuši, priekšā bija vēl viena ceļojuma nakts autobusā, bet arī tā kādreiz beidzās. Mājupceļā visilgāk laikam braucām pēdējās stundas pa Lietuvu un Latviju. Ļoti gribējās ātrāk būt mājās pie saviem mīļajiem. Līvānos ar dziesmām un jokiem šķīrāmies no mūsu draugiem folkloras kopas „Artava”, ar kuriem kopā bijā izceļojušies pa sešām Eiropas valstīm: Lietuvu, Poliju, Slovākiju, Ungāriju, Serbiju un Bulgāriju.
Es esmu priecīga un gandarīta, ka pēc 14 gadiem Vārkavas novada domes kultūras darba organizatores amatā, savas darba gaitas varēju beigt, organizējot folkloras kopas „Vecvārkava” uzstāšanos Bulgārijā. Šis brauciens izvērtās gan par jauku ārzemju pieredzi folkloras kopai, gan par neaizmirstamu ekskursiju pašām dziedātājām. Gribu pateikties Vārkavas novada domei par finansiālo atbalstu, kuru tā piešķīra šim braucienam. Ar savām dziesmām aizskandinājām tālu aiz Latvijas robežas Vārkavas novada vārdu. Paši no Sofijas atvedām medaļu, kausu, atzinības rakstu, jaunas pazīšanās, daudz jauku atmiņu.
Folkloras kopas „Vecvārkava” dalībniece Astrīda Dambīte.