Nu, galu galā laime vienmēr - vairāk vai mazāk - ir ilūzija. /Regīna Ezera/
Nu, galu galā laime vienmēr - vairāk vai mazāk - ir ilūzija. /Regīna Ezera/
Vārkavas novads ļoti lepojas ar saviem iedzīvotājiem, kuri ar nesavtīgu darbu, čaklumu, rūpēm un atbildību rosās savās zemmnieku saimniecībās, audzina bērnus, strādā dažādās jomās un vienkārši ir sirsnīgi un izpalīdzīgi cilvēki. Lai kaut nedaudz atspoguļotu mūsu novada cilvēku ikdienu, sajūtas, pārdomas šai sadaļā regulāri tiek publicētas intervijas ar novada iedzīvtājiem. Ja Jums ir vēlme šeit redzēt jaunu interviju ar kādu konkrētu novada cilvēku, rakstiet mums uz e-pastu: info@varkava.lv vai zvaniet pa tālr.: 20385972.
Sabiedrisko attiecību speciāliste
Dagnija Dudarjonoka
2017.gada novembris
Intervija ar konkursa “Gudrs vēl gudrāks” finālistu Ernestu Lazdānu un viņa ģimeni
Smaidīgi, pozitīvi un saliedēti – šādi varētu raksturot Lazdānu ģimeni no Vārkavas novada Rožkalnu pagasta „Jadvigovas”. Sabiedrības uzmanības centā šī ģimene nonāca pēc Ernesta Lazdāna nesenās uzvaras jauniešu erudīcijas konkursā „Gudrs, vēl gudrāks”. Sesto klašu finālā jaunietis, savācot vislielāko punktu skaitu, izcīnīja 1. vietu. Pirms trim gadiem Inga Dambīte-Lazdāne un Nauris Lazdāns nosvinēja Rožu kāzu jubileju, šogad jau tika atzīmēti 13 kopīgi nodzīvoti gadi. Šajā laikā pasaulē nākuši – gudrinieks Ernests Lazdāns, praktiķis Jēkabs Lazdāns un pastarīte Dārta Lazdāne. Kopš 2010. gada ģimene dzīvo nostāstiem bagātā vietā blakus Jadvigovas vējdzirnavām, mājās ar nosaukumu „Poto Vējenes”. Dzīvojamo māju kā pagaidu variantu ģimene uzcēla pusgada laikā. Salīdzinot ar lielajām vējdzirnavām, māja izskatās maza, taču, ienākot iekšā, var pārliecināties, ka telpas ir gana plašas – jauniešiem savas istabas, virtuve, kurtuve, duša un viss kā jau mūsdienās pienākas. Tā viņi šeit visi dzīvo ar sunīti Roko, kaķi Bruno un papagaili Oto.
Pastāstiet kā jūs nonācāt šeit un kļuvāt par vējdzirnavu saimniekiem?
Nauris: Manu vecāku Larijas un Jāzepa Lazdānu zemnieku saimniecība un arī manas dzimtās mājas atrodas netālu. Nodarbojoties ar lauksaimniecību, apstrādājot zemi ikdienā, nācās braukt šīm dzirnavām garām. Tā braukājot kādus piecus gadus skatījos uz šīm dzirnavām ar domu, ka vēlos tās nopirkt. Sāku interesēties, kam šī zeme pieder. Atradu saimnieku, izradās, ka saimnieka meita dzīvo Itālijā, zemes grāmata ir pazaudēta, visi dokumenti jākārto no jauna, kamēr viss tas tika kārtots, pagāja vēl divi gadi.
Inga: Tad, kad Nauris pirmo reizi mani atveda uz šejieni – bija tāda drūma diena, lietus un vējš. Viņš man teica: „Es gribu pirkt šīs dzirnavas!”. Šeit viss bija nelīdzens un aizaudzis ar krūmiem un garu zāli. Es tad domāju, ka šeit laukā vidū, nekurienē vispār var dzīvot... Kad Nauris jau bija šo zemi nopircis, es nācu uz šejieni ar asarām acīs un skatījos kā tie rauti krūmi un domāju: „Nekad nē, es šeit negribu dzīvot”. Bet pēc tam, kad viss tika nolīdzināts, 2009. gadā sastādījām dzīvžogu. Un tad šī vieta jau sāka izskatīties pēc tādas, kur varētu dzīvot. Tad uztaisījām mājiņu, ceļu, vēlāk pagrabu un siltumnīcu. Divus gadus dzīvojām bez ceļa un 4 gadus bez elektrības. Daudzi cilvēki saka, ka tas ir ekskluzīvi dzīvot blakus dzirnavām, bet man tā neliekas.
2017. gada janvāris.
Kai jau īrosts, ari itymā godā pīduovojam īpazeit myusu nūvoda ļauds. Lai paruodeitu sarunu pēc vareibys dabiskuoku, itūreiz tei ir saraksteita latgaliski.
2016. gada oktobris